Pēcdzemdību periods ir skaists un arī rūpju pilns laiks. Pēc milzīgā darba ķermenim, kas ir bērniņa iznēsāšana, mēs piedzīvojam mūsu mātišķuma piedzimšanu un bērniņa dzimšanas stāstu. Un tas katrai būs cits, tāpat kā dažādas fiziskās un mentālās sajūtas un ķermeņa veidols jeb tas “ko ieraugām spogulī”. Tas viss veido mūsu jauno sajūtu par sevi sievieti-māti. Un tomēr daudzas, daudzas lietas mēs piedzīvojam un izdzīvojam tik līdzīgi, tikai diemžēl savās intensīvajās sajūtās, īpaši, ja tās nav tik pozitīvas, domājam, ka tādas esam vienas uz pasaules, vai vismaz tuvākajā rādiusā nav nevienas līdzīgas dvēseles, ar kuru varētu aprunāties, jo viņai varētu “būt tāpat”… 

Bet izrādās, ka jo vairāk mēs runājam par savām pieredzēm,

*jo saprotamākas tās šķiet,

*jo normālākas mēs jūtamies,

*jo vairāk atbalsta un sapratnes sastopam,

*jo vairāk saprotam, ar ko samierināties nevajadzētu, jo šīs sajūtas nav “normālas” un šis vai tas stāvoklis tā vienkārši “nepāries”, bet ar kurām izmaiņām jāizveido jaunas pieņemošas attiecības.

Pēcdzemdību posms var būt gan aizraujošākais posms sievietes dzīvē, gan pretēji – vislielākais emocionālais pārdzīvojums un izaicinājums, kas atstāj visai dziļas pēdas psihē un pašvērtējumā. Mūsdienās kļūst aizvien normālāk par to runāt, bet tomēr par spīti mūsu pieaugošajam modernajam liberālismam, joprojām sastopu sievietes, klientes, paziņas, draudzeņu paziņas, kuras kaunās runāt gan par savu pēcdzemdību ķermeni un fizioloģiskajām izmaiņām, kuras rada neērtības pat GADIEM pēc dzemdībām, gan kaunās runāt par savu intīmo dzīvi pēc bērniņa dzimšanas, gan savu emocionālo pasauli un mentālo izsīkumu, smagākos gadījumos – noklusētu pēcdzemdību traumu vai depresiju. 

Vispirms jau mainās mūsu ķermenis vizuāli iznēsājot un laižot pasaulē mazuli. Tas ir mūsu JAUNAIS ķermenis un tas savā ziņā nekad nebūs vairs kā iepriekš! Ir laiks ar šo faktu lepoties, to pa īstam pieņemt un nesalīdzināt sevi ar citām, un būt pašai sev par vienīgo atskaites punktu. 

Mūsu ķermenis var izmainīties pēkšņi arī pēc otrā un katra nākošā bērniņa dzimšanas, un arī tad tas būs jau cits ķermenis, Tavējais! Piemēram, parādīties strijas gaidot otro mazuli, kurš pat var nebūt tik liels kā pirmais, un tas nāk kā pārsteigums un pat, jā, šoks (!), jo izrādās, ka gaidot pirmo netika iegūta it neviena strija uz vēl “neizstaipītā” vēdera, gurniem, ciskām vai krūtīm! 

PATEICĪBA mūsu ķermenim ir pirmā lieta, ko praktizēt mammai. Es to no sirds iesaku visām, visām sievietēm! Tavs ķermenis ir tik stiprs un skaists visās savās izmaiņās, kuras ir radījušas ko tik brīnišķīgu un svarīgu – Tavu mazuli. Varbūt uzreiz to neizdodas ieraudzīt, un tas ir OK! Bet, ja sāksim vismaz ar mentālu pateicību, ar laiku patiešām, spēsim noglaudīt arī ar cieņu un mīļu apbrīnu tās zīmes uz ķermeņa, kas izrādījušās paliekošas liecības par lielo mīlestības darbu, ko veicis ķermenis.

KO NEDARĪT:

• neuzlikt sev sabiedrībā mākslīgi uzspūtas, Instaglamūrā saskatītas, nereālas skaistuma ekspektācijas – pēc dzemdībām tiecoties izmisīgi “atgūt iepriekšējo fizisko veidolu”. Tas izsūc, enerģiju un rada stresu un saspringumu. Šādā stāvoklī sieviete neļauj sev atslābt un atpūsties. Bet atpūta, kur viena mamma ikdienā to var sev veltīt, 

ir viens no galvenajiem instrumentiem, lai ķermenis varētu atjaunoties. Iespringstot uz savu fizisko tēlu pēc dzemdībām, sievietei diemžēl pārvirzās fokuss no būšanas tagadnē un sasaistē ar savu mazuli, partneri un jauno attiecību dinamiku ar viņiem, uz būšanu nākotnē – ātrāk piedzīt to fizisko rezultātu, kurš it kā ļaus atgūt lielāku pārliecību par sevi. 

• nepārmest sev, ja nejūties vairs skaista. Atļauj sev uz brīdi sajusties kā jūties jeb būt patiesā sasaistē ar savām emocijām, nenoliegt, neaprakt tās. Tas palīdzēs saprast, kuras sajūtas par savu fizisko tēlu rada nogurums, uzturs, hormonālās svārstības un citi faktori, bet kuras varbūt prasīs citu pieeju.

KO DARĪT:

• Apzinies, ka neesi viena, kas jūtas tā, ka viņai ir lielākie “maisiņi” un zilie riņķi uz pasaules, ļenganākā āda uz vēdera vai kapilārie asinsizplūdumi uz kājām, kuri šķiet nekad nepazudīs. Mēs visas nesam zīmes uz sava ķermeņa, kuras stāsta mūsu bērnu dzimšanas stāstu. Atrodi kopienu un atbalstu, kur patiesi tiek pieņemtas atklātas sarunas par sievietes ķermeni, nevis paslaucītas pagaldes “Tabu” čupā. 
• Esi maiga pret sevi. Gan domās, gan darbos. Masē savas nogurušās kājas dienas beigās, ja to nedara neviens cits, masē savus zemacu riņķus, uzliec masku, apmīļo sevi. Pat ja ikdienā nāk virsū drūmas domas uz sevi skatoties spogulī, iestarpini vismaz pāris pozitīvas domas ar apbrīnu par sevi un visu ko Tu esi izdarījusi.
• ‘TREAT YOURSELF’ jeb pasaki “PAALDIES MAN” ar kādu fizisku dāvanu sev. Kāpēc? Jo Tu esi gājusi cauri fiziskām pārmaiņām, un šīm pārmaiņām ir ļoti vēlams fiziski simbolisks noslēgums. Sauksim to par mammas balvu! Pēc dzemdībām dzīve šķiet strauji iet uz priekšu, mazulim tiek sadāvinātas dāvanas pūriņā no radiem un draugiem, bet nebēdā, ja nesaņēmi nevienu dāvanu tieši sev ne no viena. Tu neesi tāda viena. 😀 Padomā, iepauzē, kā fiziski pateikties sev – tas var būt tik dažādi! Citai tas būs viens varens virtuves kombains, kurš izdaiļos dzīvi ar svaigi spiestām sulām mājas apstākļos (vai vismaz lepni stāvēs goda vietā kādu laiku). Citai tas var būt kāda cita sen lolota lieta, kura pēc dzemdībām kalpos kā pozitīvs atgādinājums novērtēt un pateikties sev. Tā var būt arī kāda procedūra vai rituāls. Lai arī cik neracionālas idejas Tev varētu rasties, stāsts nav par to praktiskumu, bet žestu sev atļauties kaut ko savam priekam. 

Papildus vizuālajām izmaiņām mūsu ķermenī notikušas arī lielas fizioloģiskas izmaiņas. Bieži šīs pārmaiņas nav sliktas un ir īslaicīgas, tomēr piedzīvoju, ka pat “pa dzīvi” vispārliecinātākās sievietes jūtas pārsteigtas un izbrīnītas, ka sajūtās pēc dzemdībām vairs nav tik pārliecinātas, kā bija pirms tam. Pēkšņi var nākties “sadzīvot” ar vēdera uzpūšanos, palēninātu vielmaiņu, sāpēm intīmos brīžos ar partneri. Pat tik normālas un pierastas lietas kā nošķaudīšanās vai ieklepošanās, palēkšanās vai iešana pa kāpnēm var radīt arī tik nepatīkamo urīna nesaturēšanu. Tāpat arī muguras sāpes, kas rada diskomfortu un stresu, ka nevar normāli atgriezties treniņos vai pat ikdienas normālās fiziskās aktivitātēs.

Ir tik daudzas lietas, kas var likt sajusties diskomfortā, likt piedzīvot kaunu un tāpēc nevēlēšanos runāt, pat domāt, par tām! Bet gluži otrādi – izrunāšanās ar kādu par šīm lietām var palīdzēt sajusties “normāli”, saprast, kas ir pārejošas izmaiņas un kuros gadījumos var un vajag palīdzēt savam ķermenim. Esmu sastapusi ļoti daudz klientes, kuras daudzus, tiešām daudzus gadus pēc dzemdībām stāsta, ka viņām šie funkcionālie traucējumi ir saglabājušies, kad bērni jau sen ir pieauguši. Sievietes pat nereti nezina pie kā griezties un ka tā ir daļa no pēcdzemdību pārmaiņām. Nereti sievietes tiešām nepriecājas par to kādu ķermeni ir atstājusi grūtniecība. Un tiešām gadiem pēc tam vēl runā par sevi ar šādiem apzīmējumiem kā “es pēc grūtniecības paliku šāda”, “es pēc grūtniecības vienmēr tagad jūtos šādi”, “es vairs nevaru to un šo”. It kā pieņem to un apzīmē sevi ar šiem apzīmējumiem, bet patiesībā iekšēji nav apmierinātas un baidās, ka nekad vairs neatgūs atpakaļ savu ķermeni. 

KO DARĪT:

• Galvenais ir zināt, kas var palīdzēt šajos jautājumos. Meklē kvalitatīvas konsultācijas. Diemžēl ne vienmēr draudzenes var būt īstās padomdevējas, jo viņām šāda pieredze nav vai, ja ir, pašas to uzskata par “normu”, bet mūsu mammām savukārt nereti ir kauns par šīm lietām runāt, jo tas tāds iegājies “tabu” un tā nav pieņemts. 
• Apzinies, ka liela daļa pēcdzemdību diskomforta pāries, ja maigi rūpēsies par sevi un dosi ķermenim pacietību, pateicību un laiku. Sievietes ķermeņa fizioloģiskās funkcionalitātes atjaunojas, tomēr, ja ilgstoši tas nenotiek – neatstāj novārtā ilgtermiņa diskomfortu un NEPIEŅEM to kā jaunu “normu”.

KO NEDARĪT:

• nesteidzies ar intensīvu fizisku aktivitāšu atsākšanu. Arī krosiņš nedēļu vai divas pēc dzemdībām ir INTENSĪVA, kaitīga fiziska aktivitāte Tavam ķermenim šajā posmā. Arī “Kēgela” vingrinājumi bez zinoša speciālista vadības ir, labākajā gadījumā, bezjēdzīgi Tavai iegurņa pamatnes muskulatūrai. Bet liela daļa vēderpreses vingrinājumu ne tikai nepalīdzēs izkausēt taukus no vēdera, bet arī negatīvi ietekmē taisno vēdera muskuļu stāvokli drīz pēc dzemdībām, piemēram, veicinot muskuļu diastāzes izplešanos. Nodrošini sevi ar kvalitatīvu pēcdzemdību ķermeņa atjaunošanas ‘koučingu’ jeb vadību. 

Kad visgrūtāk ir PATEIKTIES SEV pēc dzemdībām, gūt reālistisku skatījumu uz sevi un veltīt sev uzmanību un rūpes? Tie diemžēl ir nebūt ne tik reti gadījumi, kad mamma piedzīvojusi jebkādu dzemdību traumu, kas var būt saistīta gan ar sievietes veselību un sajūtām, gan mazuļa stāvokli pēc dzemdībām. Tāpat jāmin arī pirmsdzemdību vai pēcdzemdību depresijas, un šie mentālie stāvokļi ļoti ietekmē sievietes ikdienu. Bieži, bet ne vienmēr gan traumas, gan depresijas cēloņi izriet no nepiepildītām gaidām saistībā ar mazuļa ienākšanu pasaulē – gan pašu šo notikumu, gan jauno ikdienu. Kad sabrūk sievietes ekspektācijas par kļūšanu par māti, viņas sievišķā identitāte ļoti cieš un tai ir nepieciešama uzmanība un dziedināšana. Ja to atstāj novārtā var nākties piedzīvot nepatīkamas ilgstošas izmaiņas. 

Kā pazīmes dzemdību traumai var būt miega traucējumi, halucinācijas, trauksmes sajūta, panikas lēkmes, raudulīgums, kauns, dusmas, neracionāla apdraudējuma sajūta, koncentrēšanās grūtības, atmiņas traucējumi, bezpalīdzības sajūta/izmisums, riebums pret savu ķermeni. Var būt tik smagas traumas, ka visas šīs pazīmes var tikt piedzīvotas vienlaicīgi. 

Pēcdzemdību depresijai var būt tikai kādas atsevišķas pazīmes, tāpēc to ir grūtāk noteikt un diagnosticēt, īpaši jau pašam sev. Tas var būt bieži bez redzama pamata nomākts garastāvoklis, biežas garastāvokļa svārstības, raudulīgums, grūtības piesaistē ar bērnu, bailes, vainas apziņa, nepietiekamības sajūta, domas, ka nav pietiekami laba mamma vai pelnījusi mazuli, apetītes traucējumi, miega traucējumi – bezmiegs vai pārāk daudz tieši gribas gulēt-, enerģijas zudums, koncentrēšanās grūtības, nespēja pieņemt lēmumus samazināta interese par lietām, kas pirms tam bija svarīgas, uzbudinātība, dusmas, panikas lēkmes, pat pēkšņas domas par pašnāvību.

Kad sieviete saskārusies ar šīm problēmām, abos šajos gadījumos, viņas ir ļoti trauslas un viņām nepieciešama palīdzība. Šajos stāvokļos ir visgrūtāk pievērsties rūpēm par sevi, savu pēcdzemdību ķermeni un ikdienu, pat rūpēm par apkārtējiem. Bet tieši šajos gadījumos, kopienas, atbalsta atrašana, lai atzītu sev un citiem savas izjūtas ir neatsverama pirmā palīdzība. Runājot par savu pieredzi, mēs varam labāk saprast, vai drūmās mentālās izmaiņas ir depresija, traumas sekas, vai daļa no pēcdzemdību noguruma, mentāla vai fiziska (vai abu) atbalsta trūkuma, pareiza uztura un kustību trūkuma. Tāpat uzsākot domāt par savu uzturu, kustībām, vingrojumiem, ieviešot pozitīvu ikdienas ritmu, var viegli pazust, mazināties vai vismaz neiet plašumā un dziļumā arī metālais diskomforts. 

Tāpēc labākais veids kā PATEIKTIES sev pēc dzemdībām ir dāvāt sev iespēju būt ATKLĀTĀM, īstām, patiesām, ATPAZĪT savas sajūtas, rast iespējas būt SADZIRDĒTĀM, apzināties savu UNIKALITĀTI, sniegt sev RĪKUS un ATBALSTU, lai atjaunotos un gūtu sirdsmieru. 

Mans e-pasts un Facebook lapa vienmēr ir atvērta sarunām. 

-Bfit Baiba