Mūsu kultūrā principā vispār netiek runāts par sievietes fizisko un mentālo veselību pirmajā pēcdzemdību laikā. Es pat teiktu, ka par visu pirmo gadu nerunā, bet tieši pirmais gads ir vissvarīgākais! Pēcdzemdību periods vispār tiek definēts tikai kā 6-8 nedēļas, kuru laikā it kā visam jāatgriežas “vecajās sliedēs”, bet tā nebūt nav realitāte. Adapcija jaunajai dzīvei, gan praktiski, gan emocionāli, gan fiziski notiek daudz ilgāk! Ir atsevišķi speciālisti tieši privātajā sektorā, kas par to runā, bet tas nav kulturāls fenomens, tās nav sarunas ko risina valsts apmaksātie primārie veselības aprūpētāji, ne arī parasti sarunas, ko vada mammas ar savām meitām, krustmeitām, vedeklām, jo arī viņām ir iztrūkusi šī pieredze. 

Pārsvarā tiek runāts par bērnu, un visa uzmanība veltīta visam “nezināmajam” saistībā ar viņu. Gandrīz vai sajūta, ka attiecībā uz sievieti ir tāda “izdzīvoja dzemdības, kustēties daudz maz spējīga, tas galvenais” attieksme. Arī sievietes pašas uzmanība dabiski virzās uz bērna vajadzību izzināšanu un iepazīšanu, sevi aizvirzot pēdējā plānā. Pāri savām vajadzībām izvirzās arī vēlme atgriezties pēc iespēja ātrāk pie rutīnas, apkopt māju un izdarīt visus ierastos pienākumus. Un vēl komplektā nāk arī daudz triviālu lietu – kā lai nopērk foršāko pudelīti, labākos ratus, citus vecāku rokas aizstājošus gadžetus (jo to roku ir tikai tik cik ir…). Tāpat nāk klāt daudz bažu, kuru pamats ir tikai nezināšana – kāpēc mazulis raud “bez iemesla” un ko ar to darīt, kā pareizi viņu iemidzināt, kā sabarot vakarā, lai guļ visu nakti utt. 

Manuprāt, netiek runāts vispār par to, ka mammai nevajadzētu justies vainīgai ne par vienu viņas lēmumu kā viņa pati pēc dzemdībām vēlas dzīvot. Sabiedrībā valda baismi aizspriedumi, bieži neiecietība, kuru varētu aiztaupīt, kaut pa kripatiņai audzējot izpratni par katra cilvēka individuālajām vajadzībām un pieredzi. 

Viens spilgts piemērs, ir šausmināšanās par to, ja sieviete izvēlas bērnu nebarot ar krūti. “Kā Tev ir piens, bet Tu IZVĒLIES nebarot??” Piemēram, ko šādu būs grūti saprast un pieņemt citai sievietei, kura izmisīgi vēlējusies sniegt savam mazulim pieniņu, bet tā vienkārši pietrūcis vai kādu veselības vai dzīves apstākļu dēļ tas bijis jāpārtrauc. Bieži šķēpi tiek lauzti par tandēmgulēšanas bīstamību vai ieguvumiem. Piemēru ir daudz. Man reiz sieviete stāstīja savu apmulsumu par to kā “pareizi” rīkoties… Viņa bija lasījusi daudz blogu un stāstu no modernām “eko mammām”, kuras māca un rāda piemēru kā nelietot autiņbiksītes bērnam, bet laicīgi sagaidīt un pamanīt katru bērniņa tualetes vajadzības reizi un to atrisināt bez “pampēriem”. Taču vai šāds modelis būs piemērots katrai? Noteikti nē, ja tas radīs vairāk apmulsuma, stresa un izdegšanas, nekā lietot vien tos pampērus.. Katrai mammai ir tiesības eksperimentēt, lasīt, izmēģināt, bet GALVENAIS noteikums – nepieņemiet vienu variantu kā dzīvot kā pareizo! 

Tāpēc mums ir nepieciešams daudz vairāk dialogu par to, ka sievietei ir tiesības izvēlēties, bez spiediena sajūtas par to, ka ir “pareizie” un “nepareizie” veidi kā uzvesties un audzināt mazuli. Teiksim tā, Tev kā mammai ir tiesības pieņemt kādas vērtības un ieviest savā dzīvē. Pretī citai mammai ir tiesības, ka viņa vēlas un dara citādāk, bet nesaņem spiedienu no Tevis (piemēram), ka viņas veids ir nepareizais. Atrodiet savas vērtības! Izdzīvojiet tās! Vienlaicīgi cienot citu vērtības, pat ja tās ir klaji atšķirīgas. Gribas teikt, ja nav iespēja cienīt ko diametrāli pretēju, vismaz nav vērts strīdēties par to. Pieņemt, ka ir dažādi un likt tam mieru būs labākais risinājums. 

Tas ir labākais risinājums, jo vērtības mainās VISU LAIKU. Tikko, vēl piecpadsmit gadus atpakaļ krūtsbarošana bija kas diezgan mītisks, neizprasts, neatbalstīts. Tagad tai ir plaši pieejams atbalsts un informācija kā to darīt visefektīvāk, lai izdotos. Nav šķību skatienu, ka tu baro ar krūti. Kā jau minēju, drīzāk ir jauni stereotipi – izvēlēties barot ar pudelīti ir slinki, savtīgi un vēl visādi apzīmējumi un pieņēmumi… Vēl desmit gadus atpakaļ dzemdēt pēc ķeizargrieziena bija TABU un to “neatļāva”. Tagad realitāte jau ir cita, kaut pārmaiņas notiek lēnu un aizspriedumi izplēn vēl lēnāk, bet es gribu teikt, ka vērtības un standarti var mainīties ļoti strauji īsā laika posmā. Jautājums, kas katrai jāuzdod pašai sev – ko mēs ar to iesākam. 

Secinājums man ir viens – joprojām daudz par daudz jaunās mammas fokuss tiek virzīts uz kādiem pareiziem vai nepareiziem uzvedības modeļiem, kam viņai vajadzētu vai nevajadzētu sekot, bet daudz par maz tiek uzdots jautājums – kas Tev šobrīd ir visvairāk vajadzīgs? Kā Tu pati jūties? Vai vēlies laiku, kad pabūt ar sevi un netraucēti, iedziļināties savās šī brīža vajadzībās un sajūtās, kamēr es izvedīšu pastaigā Tavu bērniņu? 

Pastāstīšu savas domas par to, kam bieži jaunās mammas nav gatavas savā pēcdzemdību posmā. Un nav gatavas tieši tāpēc, ka par šīm būtiskajām lietām par maz tiek runāts, par maz izglītots, par maz ir fokusa pareizajā virzienā domāt par pēcdzemdību laiku – par vispārēju veselību un atjaunošanos, nevis pareizu vai nepareizu iepirkumu sarakstu, režīmu, uzvedību un domām.

Man gribētos teikt, ka par māmiņas mentālo veselību pēc dzemdībām jau runā arvien vairāk, pateicoties Latvijas dūlu apvienībai, PEP mammu kustībai, dažādu NVO ģimeņu atbalsta projektiem un iniciatīvām. Par šo aspektu vēl tāpat aizdomājas pietiekoši maz pirmreizējie vecāki. TOMĒR krietni vairāk nekā par kādu citu lietu. FIZISKO sadziedēšanos, no kā tik ļoti lielā mērā ir atkarīga arī mammas mentālā veselība, jo ja ķermenis jūtas slikti, gars nevar piespiest sevi celties saulainās tālēs un visu uztvert mierīgi. Ķermenī kurā ir saspīlējumi, nav simetrijas, turpinās iekaisuma procesi pēc dzemdībām, nevar mājot atpūties prāts un gars. Mammas tik bieži pēc dzemdībām eksistē uz enerģijas rezervēm. “Sarkanā lampiņa” deg, bet nav kad “ieliet benzīnu” vai “nezina kur ir jābrauc lai uzpildītos” un “kādas markas degvielu vispār vajag”. 

 

Kā jūtas Tava mugura pēc dzemdībām? Un iegurnis? Pleci? Vai nesāp pēkšņi galva vai nesākas migrēnas? Varbūt nepatīkamas sāpes un spriedzi piedzīvoji jau bērniņu gaidot un ķermenim mainoties, bet domāji, ka pēc dzemdībām neērtās sajūtas un sāpes pāries? Te atslēgas vārds ir STĀJA, kas, diemžēl, ir lieta, par ko runā daudz par maz, bet tai pievēršot uzmanību, māmiņu labsajūta un atjaunošanās pēcdzemdību posmā būtu augstākā līmenī. 

Stāja mums mainās kad izmainās svara centrs un svara sadalījums ķermenī. Palēnām vēderam augot automātiski gribas muguru un iegurni izliekt uz priekšu – vari iedomāties par ko runāju – puncis iet izvirzīts krietni pa priekšu un tam seko pārējais ķermenis. Kārdinājums šādi staigāt ir liels, bet, pieslēdzot apziņu un turot iegurni vairāk līmenī ar mugurkaulu, varētu izvairīties no vairākām sāpēm, piemēram, iegurņa simfīzes sāpēm, kas saasinās īpaši trešajā trimestrī un var apgrūtināt arī dzemdību gaitu. Savukārt pēc radībām ielaistie, problemātiskie stājas un gaitas (arī sēdēšanas) ieradumi saglabājas gluži kā pēc inerces un apgrūtina arī mazā iegurņa un vēdera dobuma orgānu nostāšanos vietās, izraisa spriedzi un sāpes vairākās muskuļu grupās, kuras savukārt var nospiest kādu nervu.. rezultāts ir atkal galvassāpes vai citas sāpes. 

Ko dara sabiedrība? Noraksta visas šīs nepatīkamās lietas kā “normālu” grūtniecības un pēcdzemdību laika sajūtu buķeti. Es saku lielu “Nē”. Tajā nav nekā normāla. Atbilstošais apzīmējums tam būtu “izplatīta parādība”. Par savu stāju un gaitu ir jādomā jau no pirmā mēneša uzzinot, ka gaidi bērniņu. Ideāli vispār ja jau pirms tam! Un noteikti šai apziņai jāvijas cauri visai grūtniecībai un jāturpinās pēcdzemdību laikā. Par šīm lietām ir jārunā un uz tām ir jāvērš uzmanība. Jo daudzi mazi, neērti sīkumi ikdienā salasās un sasummējas, pārvēršoties ilgstošā diskomfortā, kaut patiesībā tie ir gana vienkārši maināmi paradumi, ja vien par tiem aizdomājas. 

Neviens jau labāk par pašu sievieti nespēs no malas pateikt, vai viņas organismā ir balanss, jo viņas ķermenis viņai signalizēs par visu, kas ar to notiek. Tikai šie signāli ir jāprot nolasīt, vispār ieklausīties tajos un tad tos interpretēt kopā ar speciālistu. Tāpēc mammas uzmanība un izglītošana ir jāveic arī šajā virzienā – ieklausīties ķermeņa signālos. Diemžēl pēc 6 nedēļu ginekoloģiskās apskates, ar to arī beidzas mammas “pēcdzemdību aprūpe”.  Bet šīs apskates bieži vien ir virspusējas un neadresē virkni jautājumu sievietes ķermenī, kas saistīti ar to, ka viņa nesen ir bijusi grūtniece un viņas iekšējo orgānu novietojums ir mainījies utt. Vidusmēra standarts ir, ka “labākajā” gadījumā Tev kāds izejot no dzemdību iestādes vai ginekologa kabineta pasaka “nevajadzētu stiept pašai smago autokrēsliņu kādu brīdi”. Bet te mazs salīdzinājums ar to makšķerkātu un zivi. Ja cilvēkam badā iedod zivi, viņš neiemācīsies par sevi rūpēties, viņam ir jāprot pielietot to makšķerkātu. Tāpat efektīva cilvēka izglītošana neapstājas pie “dari tā, nedari šitā”. Ir jāsniedz arī izpratne par to “kāpēc”. Kādas ir kopsakarības.

 Lai iznēsātu bērniņu, mūsu ķermenis piedzīvo lielu fizisku “šoku” ļoti kraso izmaiņu rezultātā. Taisnie vēdera muskuļi paverās un plešas tālāk viens no otra, lai būtu vieta augošajai dzemdei, diafragma un kuņgis, viss zarnu trakts tiek sabīdīts kopā un saspiests, iegurņa pamatnes muskuļi stipri izstiepjas zem dzemdes svara. Pēc dzemdībām “šoka stāvoklis” iekšējiem audiem un orgāniem vēl kādu laiku saglabājas, un loģiskas sekas ir virkne komplikāciju, kā piemēram, izteiktais “pēcdzemdību aizcietējums”. Savukārt neziņa un neizpratne par to, kas var sagaidīt, noved, pirmkārt, pie šoka, bet otrkārt, liek rīkoties reaktīvi nevis proaktīvi. Reaktīvi ir piemēram, ķerties pie smagākajiem diurētiķiem aizcietējuma gadījumā. Proaktīvi – zināt, ka aizcietējumi piemeklē absolūti lielāko daļu sieviešu pēc dzemdībām, jo tāda vienkārši ir fizioloģija, un laikus sākt jau pirmajās dienās maigi masēt vēderu, lai motivētu atjaunoties iekšējai zarnu motorikai.

Noteikti, ka reti kura sieviete savā turpmākajā dzīvē pēc dzemdībām kā ilgstošas, paliekošas pārmaiņas iztēlojās arī urīna vai gāzu nesaturēšanu. Īpaši jau pirmais. Manā praksē principā gandrīz katra otrā mamma atzīst, ka viņa saskarās ar šo problēmu. Te neko jaunu nevaru pateikt – sabiedrība joprojām interpretē šīs lietas kā normu, kaut tas ir ļoti kaitīgi tā domāt, jo laicīgi strādājot ar iegurņa pamatni pēc dzemdībām, šīs problēmas ir atrisināmas un ķermeņa NORMĀLĀ funkcionalitāte atgriežas, bet to nedarot – pie katra nākošā bērniņa iznēsāšanas saasinās. Mums ir par maz profesionāļu, kas specializējas sievietes iegurņa veselības un pēcdzemdību atjaunošanas jomā, tāpēc arī informācija par šo nozīmīgo sievietes veselības aspektu trūkst. Manuprāt, tai absolūti būtu jābūt normai veselības aprūpē. 

 

Pie iegurņa problēmām pieder arī orgānu noslīdējumi mazajā iegurnī. Tāda lieta kā dzemdes noslīdējums, piemēram, ir biežāka problēma, nekā varētu likties. Statistiski pētījumi ārvalstīs liecina, ka līdz 80% dzemdētāju to piedzīvo, kaut arī līdz pat 80% no viņām neizjūt simptomus, kas nozīmē, ka situācija vēl nav tik ļoti saasinājusies. 

Sajūtas pie šīs komplikācijas var būt gan nepatīkama intīmā dzīve, gan pietūkums un sajūta, ka vagīnā kaut kas smagi iegūlies vai sēdi uz mazas neērtas bumbas. Var izslīdēt un neturēties tampons. Var pat būt iespējams vizuāli redzēt, ka no vagīnas it kā kaut kas, kā kunkulis, izspiežas. Šie un citi simptomi, piekritīsiet, ka nav normāli un nav tā arī jāuztver, taču nezinot kur vērsties un pat neesot iepriekš par to neko dzirdējusi, saprotams, ka sieviete var būt ļoti apjukusi un ieslīgt izmisumā, neizpratnē, kaunā un pašpārmetumos, par to ko piedzīvo. Tomēr tā nav atbilde. Risinājums ir, pirmkārt, nolemt izvirzīt arī sevi kā prioritāti un otrkārt, meklēt īsto atbalsta personu vai komandu, kas ir zinoši un kopā ar Tevi strādās pie Tavas reproduktīvās veselības atjaunošanas. 

Arī pati piedzīvoju dzemdes noslīdējumu, gan bet ne pēc pirmajām dzemdībām, bet gan otrajām. Bet tik un tā, es ar ko absolūti nebiju rēķinājusies. Tas bija pietiekoši liels nepatīkams pārsteigums un izbīlis. Bet man ir paveicies, kā nav tūkstošiem citu sieviešu, un es to apzinos, ka savā profesijā biju apguvusi jau kā strādāt ar šo konkrēto problēmu. Un šī nudien ir problēma, kura kļūst par aizvien reālāku iespējamību ar katru nākošo grūtniecību. Tas tāpēc, ka ar katru nākošo grūtniecību, iegurņa muskulatūra un saites, kas normāli notur dzemdi vietā, kļūst vājākas. 

Tāpēc ļoti svarīgi ir dzemdes un iegurņa stāvokli izvērtēt kārtīgi pēc dzemdībām. Īpaši svarīgi tas tātad ir, ja ir skaidrs, ka nākotnē gribētos vēl kādu bērniņu un atkārtota grūtniecība ir reāla un gribēta iespējamība. Labā ziņa, ka pēc katra bērniņa sagaidīšanas, ieguldot darbu pašaprūpē un atbalstot ķermeni trauslajā dziedēšanās stadijā, arī tādu lietu kā dzemdes noslīdējumu risku var ne tikai novērst, bet arī jau reāli izveidojošos noslīdējumu var koriģēt un dzemdi atgriezt normālā pozīcijā. 

PADOMS: ejot uz pirmo ginekologa konsultāciju pēc dzemdībām tajā sestajā nedēļā, kā rekomendēts, uzraksti uz lapiņas vairākus, pārdomātus jautājumus. Raksti, kamēr šķiet, ka jautājumu ir jau par daudz, jo tici man – nav! Realitātē sievietes uzdod daudz par maz jautājumu, jo nav trenētas un audzinātas uzdot jautājumus medicīnas autoritātēm. Tavs ginekologs visticamāk veltīs lielāko daļu laika apstāstot Tev informāciju par visām kontracepcijas metodēm pēc dzemdībām un dzimumdzīves atsākšanu. Ar šo informāciju, būsim godīgas, pietiks tikai Tavam vīram vai partnerim! Tev ir jāzina par savu sievišķo veselību kopumā un jābūt pārliecinātai, ka tā ir patiesi izvērtēta, ka nekas nav pārskatīts un “pārlaists pāri”. Uzdod jautājums, vai Tavas vaginālās sieniņas ir sadzijušas, vai dzemde nav par zemu, vai sāpes tur vai citur ir pārejošas vai liecina par kaut ko, kas jālabo utt. Tu vislabāk zināsi par sevi, ko Tev ir svarīgi adresēt! Tāpēc pirmkārt, esi tajā godīga pret sevi, un tad – pret savu aprūpētāju. 

Mums ir jāizveidojas par sabiedrību, kurā sieviete tiek atbalstīta tajā, ka viņas prāts tiek savienots atpakaļ ar ķermeni, apzinoties ka ķermeņa diskomforts VIENMĒR atstās emocionālas sekas, taču tas, kas mums pēc dzemdībām ir vajadzīgs visvairāk, ir emocionāla stabilitāte, lai mēs būtu vislabākās mammas saviem bērniem. 

 

Iegurnis ir portāls, pa kuru pasaulē ir ienācis Tavs bērns un kurš ir izdarījis vislielāko darbu, piedzīvojis vislielākās transformācijas un ir pelnījis daudz lielāku pateicību, iejūtību un rūpes par to pēc dzemdībām. Viss sākas ar elpas vingrinājumiem, maigām kustībām, kas enerģiju un asinsiti novada uz šo mūsu sievišķās būtības centru. No turienes sākas pakāpeniska atveseļošanās. Un tikai izejot no šādas apziņas, mēs varam strādāt un runāt par tālākiem posmiem, svara nomešanām, jauniem ratiem, spēju uzkopt māju, uztaisīt pašai ēst utt. jeb visu, kas saistīts ar pakāpenisku atgriešanos normālās darbībās un rutīnās. 

Nereti mammām pēc dzemdībām gribas ātri atgūt formu, izkausēt grūtniecības laikā uzkrātās enerģijas rezerves jeb tauciņus, un kā šoks un negaidīts pārsteigums nāk tas, ka tas nenotiek, kaut, piemēram, jau četri mēneši kopš dzemdībām pagājuši. Pie fizioterapeita tiek iets un vingrots, ēsts tiek pareizi vai speciāli mazāk, bet svars kā stāv tā stāv! Spriedze par savu ķermeni pieaug. 

Lūk tas gan ir normāli, ka “vēders neatlec atpakaļ” un dažos mēnešos jau nav savilcies viss atpakaļ. Pirmkārt jau jāpaiet laikam, lai taisnie vēdera muskuļi atgrieztos atpakaļ iepriekšējā pozīcijā un sakļautos. Tiem var palīdzēt ar speciāliem vingrojumiem. Savukārt ir virkne nepiemērotu vingrinājumu (planki, vēderpreses u.c.), kuri šo muskuļu savilkšanos tieši pasliktinās un var pat nostiprināt muskuļus atvērtā pozīcijā uz ilgu laiku. To sauc par vēdera muskuļu diastāzi. Šis stāvoklis ilgtermiņā rada diskomfortu, jo vēders var smagi un sāpīgi izgāzties pēc ēšanas, nav tonusa sajūtas. Svara nomešana un vēdera formas koriģēšana noteikti nedrīkst būt pašmērķis pēc dzemdībām. Es nebeigšu to uzsvērt, jo tas ir svarīgi, ka sievietes šajā jautājumā nepiedzīvo nevajadzīgu spriedzi, bet meklē informāciju, kā piedzīvot normālu rehabilitāciju un dabisku sadzīšanu. 

Mājās mēs mācāmies daudz kā būt labas mammas saviem bebukiem. Kā pareizi apkopt, turēt, atbalstīt dažādos vecumos, utt. Man pat ar otro bēbīti bija bail pirmās dienas turēt rokās, apmazgāt, kaut otrais bērniņš jau, un vecuma starpība arī nav milzīga, un nebija jau aizmirsts nekas! Tas ir tik saprotami, ka par savu pašaprūpi var aizmirst pilnībā, īpaši pašā pēcdzemdību sākumposmā, ja tam tiešām mērķtiecīgi nepieslēdz klāt apziņu un plānu, jo konstanti fokusā būs tikai mazuļa vajadzības – kā radars mūsu smadzenes skenē un atbild uz trauksmes signāliem. Bet trauksme, uzsākot mammas gaitas, ir viss, gan nākošā ēdināšanas reize, gan pazaudēta mazā zeķīte. <3

 

Apskauju, 

Baiba.