fbpx

Pēcdzemdību skumjas un prieki

Pēcdzemdību skumjas un prieki

Pēcdzemdību skumjas un prieki

Pēcdzemdību skumjas un prieki…
Kā spēcīgi pavasara pali, kas iznes krastus ar visiem kokiem pēc šādas sniegotas ziemas, tā arī man
ir sakrājies, gribas un VAJAG izrunāt, izrakstīt, izdalīt savas pēcdzemdību pārdomas, pieredzi un “jauno skatu uz dzīvi”. Tāpēc brīdinu, draudzenes un draugi, šis ieraksts būs garāks kā ierasti! (Paķer jau laikus siltu dzēriena krūzi, ja atvēri rakstu jau ar nodomu izlasīt līdz galam).

 

Manā dzīvē un darbā iet tā, kā es jau “daudz-maz” paredzēju. Zināju un gatavojos, ka pašai, vēlreiz piedzimstot par mammu savai otrajai meitiņai Loretai, būs jāiziet PRAKTISKI cauri daudz kam pirmo reizi, un nebūs gluži viss kā ar pirmo meitiņu. Tā teikt, no profesionālās teorijas pāriešu praksē. Es priecīgi satraukti gaidīju, kad jaunajai “Bfit MOM” programmai pievienosies mammas, un arī es būšu tikko kļuvusi par jauno mammu atkal, un tas viss ies roku rokā mums.

 

Tas, ko es neparedzēju varbūt līdz galam – cik visi jaunās mammas prieki daudz skaudrāk mīsies ar dažādām “problēmām” man pašai. Kāpēc tas nāca kā mazliet pārsteigums? 

 

Jo man vienkārši NEBIJA tādas pieredzes līdz šim. Man GODĪGI, viss bija tik vienkārši ar Beāti 2018. gadā. Es sevi nodarbināju fiziski un visu laiku biju kustībā, un līdz ar to, arī ar manu emocionālo stāvokli viss bija kārtībā. Tas it kā bija tik nesen, bet, cik citādi bija laiki un apstākļi… Tajā laikā man nepastāvēja vārdnīcā tāds vārds kā “problēma”. Man apkārt sociālajā un profesionālajā dzīvē enerģija kūsāja un notika šī klātienes enerģijas apmaiņa. Bija vaļā manas nodarbību zāles. Bija tik daudz iemeslu svinēt, apmainīties dāvanām, ziediem, smiekliem! 

 

Viss pirmais gads ar pirmo meitu man bija MEDUSMĒNESIS. Tas izklausās kā pasaka, un zinu, ka lielākā daļa nevarēs rezonēt ar šādu stāstu. Bet tā nu tas bija. Un tagad ir tik ļoti citādi. Un, man ir sajūta, ka esmu “nolaidusies uz Zemes”. Esmu tur, kur citas mammas, kurām neklājas viegli mājās. Un tas brīžiem ir ļoti smagi. 

 

Bet no otras puses tā man ir arī cilvēciski svarīga, svētīga pieredze. Gan personīgi, gan profesionāli. Es tagad ar citu skatījumu redzu savas klientes, draudzenes un visas sievietes. Es tagad saprotu viņas, ne tikai cenšoties iedomāties kā ir viņām, bet REĀLI ZINOT kā tas ir. Kā tas ir, kad ir izmisums pa vidu vairākiem bērniem. Kā ir, kad trūkst resursu un atbalsta, pat tad, kad rūpīgi centies izveidot plānu un visu paspēt. 

 

Un te mijās tie pēcdzemdību prieki ar bēdām. It kā viss ir forši. Man ir mazulīte, maza princesīte, un blakus lielā meita, mīlošs vīrs, un ir laime. Bet apstākļi pilnīgā dimbā! Realitāte šobrīd ir tāda, ka sajūta, ka esi kā bez rokām, piemeklē nemaz ne tik reti. Ārpasaulē arī viss ir sagrozījis pilnībā kājām gaisā! Trūkst līdzekļu tādu kādi tie bija pirms “kovidēnas” nolaišanās pār mūsu realitāti. Manas sporta zāles ir apstājušās un šajā ziņā ir profesionālais regress un sastingums. Tajā pat laikā esi bezspēcīgs pret to. Tas stipri ietekmē arī manu finansiālo stāvokli un to, ko es varu, ko es gribu un ko es drīkstu. Runājot jau par vienkāršām, praktiskām lietām, un nemaz nepieminot vēl kaut kādu sevis pašrealizāciju vai kaut ko tamlīdzīgu. 

_ _ _

 

Mājsēde, nu jau ar diviem bērniem, mani ietekmē arī emocionāli.. Es vienkārši nespēju atgriezties mentāli tur, kur biju, kad piedzima pirmais bērns un bija tik vienkārši. Tad, kad bija iespējas sevi nodarbināt un realizēt tā, ka nebija pat tajā fiziski aktīvajā ritmā brīžu kad domāt par to, kas neapmierina, “redzēt problēmas”. Ne jau, ka bija problēmas un es tās ignorēju. Nē, vienkārši bija resursu un spēka risināt visu dinamiski. Bija šķērslis – bija uzreiz risinājums. Problēmām vienkārši “nepieauga kājas”!  

 

Tagad pēc Loretas dzimšanas, es principā jau sāku sevī apazīt pat pirmās pēcdzemdību depresijas pazīmes. Bet, par laimi, tā kā es to visu, kā depresija var izpauzties jaunajai mammai un kā ar to strādāt, jau esmu apguvusi teorētiski-profesionāli, tad laicīgi sevī spēju atpazīt to. Es strādāju ar savām emocijām – to kā es viņām ļaujos un to kā es pavadu savu ikdienu. Bet tā ir milzīga cīņa dienu no dienas! Kā saskati problēmu, tā tūlīt, atroti rokas un risini, nevis ielaid. 

 

Bet visām problēmām tomēr ir kaut kāda galējā piesātinājuma robeža, pie kuras izsīkst kapacitāte tās tūlīt risināt. Īpaši vēl, ja tās, kā vecajā teicienā – nāk bariem. Un trakākais jaunajai mammai šajā situācijā, kad sasniedz kaut kādu to piesātinājuma robežu un izsīkst resursi, ir tas, ka vairs nevar izjust atbalstu no apkārējiem un palīdzību ne no viena, nu, vai gandrīz ne no viena. Jo katrs ir savā mājā.

 

Pirmās trīs dienas slimnīcā pēc Loretas dzimšans viss bija okei, bet atbraucot mājās uzreiz – “tuk, tuk”.
– “Kas tur?” 

– “Tavas pēcdzemdību skumjas”.

– “Kas tās tādas?”

– “Tas ir tad, kad tev tūlīt viss šķitīs daudz nepanesamāk kā pirms tam, jo ekspektācijas vairs neatbildīs realitātei”.

 

Man atbraucot mājās ar mazo kūniņu uz rokām, nebija tas gaidītais brīdis, kā bija ar Beāti, ka tu ienāc mājās kā miera ostā. Kur pēc slimnīcas ir klusi, privāti, eiforija. Nekāda klusuma vairs nebija un nevar vairs būt ar otro bērnu. Līdz ar to nekas, ne emocionāli, ne arī tīri ķermeniski nebija tā kā man ķermenis un gars to atcerējās no pirmās pieredzes, un tas aplej kā ar aukstu ūdeni, iemetot citā realitātē. 

 

Bērns kliedz riņķī, mājās bardaks, trādirīdis uz riņķi dienu no dienas, un tā šķiet, ka bez gala. Vienam kaut ko vajag, otrs tikmēr rausta aiz rokas, bet trešais izdomā ilgāk pagulēt, kamēr es viena pa vidu abiem mazajiem. Visu to, ko iepriekš biju apgvusi tikai teorētiski par pēcdzemdību skumjām, tagad atpazinu sevī kā no grāmatas un citu sieviešu pieredžu stāstiem. Un savā ziņā, līdz ar to es arī zināju, ka neesmu viena tajā pieredzē šobrīd. Man izpalika tā maldīgā sajūta, kas piemeklē daudzas, ka es viena esmu pasaulē ar šīm sajūtām, un nav kam pateikt, jo nesapratīs. 

 

_ _ _

 

Becīte man ir ļoti, ļoti greizsirdīga. Tieši tad, kad man jaundzimušais mazulis ir uz rokām, tā Becei vajag mani. Tad man ir kaut kur jāiet pēkšņi… man ir kaut kas viņai jāpalīdz, kaut kas tūlīt un NEKAVĒJOTIES jāizdara. Bet tās ir tieši tās situācijas, kad es to gluži vienkārši nevaru izdarīt. Un tad ir sirdssāpes gan man, gan viņai. Viņa raud, un es raudu iekšēji un cenšos turēties ārēji.

 

Tāpēc man tagad ir visu laiku tādās sliedēs prāts iekalts, ka es nevaru atslābt. Jo tad kad zināms, ka tuvojas laiks, kad vīrs tūlīt, tūlīt vedīs Beāti no dārziņa mājās, man ir jau jābūt mazākajai beciņai paēdušai, jāmēģina nomierināt viņu laikus un pat speciāli iemidzināt. Nu tā, lai viņa ir kaut kur maliņā un vēlams jau čuč, un es varu gaidīt mājās lielo māsu atplestām, brīvām abām rokām! Citādi, ja pirmais skats, kas sagaida Beāti ienākot mājās ir man uz rokām mazulis, viņai pilnībā skropstas aptumšojas un acīs nolasāms kā viņa saskumst. 

 

Tas, kā es cenšos ieviest mums mierīgāku ritmu un sadzīvi visiem kopā, ir neatņemt Beātei viņai pierastās rutīnas. Pirms Loretas dzimšanas, mēs gājām ar Beāti kopā deviņos gulēt jau. Es viņu iemidzināju, un tad vīrs viņu pārlika viņas gultiņā. Tagad pēkšņi bija jādomā jauna loģistika. Pirmais pie kā ķēros šķita vienkāršākais variants – mēģināt kopā iet ar abām meitenēm gulēt reizē, bet tas izrādījās par traku! Tiklīdz Beāte iemigusi, tā mazā ieraudās, un Beāte atkal ir piecēlusies. Tā nu mums tā gulētiešana trijatā nestrādāja. Mēs ieviesām vakarā tādu ritmu, ka es veltu Beātei nedalītu uzmanību mūsu vannošanās rituālos. (Tagad, protams, viņai vajadzīgs vannītes rituāls tieši tāds pats kā bēbim. Pirms tam mēs gājām dušā, bet tagad divgadniecei vajag mazajā vannītē. Labi, lai). Tad es eju deviņos tikai ar Beāti gulēt. Kad viņa iemigusi, tad man uznes Loretu augšā, un mēs ejam gulēt. Tāds nu ir mūsu rituāls šobrīd jau septiņas nedēļas kopā. Tūlīt rit astotā. 

 

Tajā pat laikā, manuprāt, ne jau tikai runa ir par pliku greizsirdību. Bece jau mīl to mazo bebīti, dod bučas, blakus grib būt. Problēma bieži ir tajā, ka mazajam divgadniekam rodas atstumtības sajūta, tad kad mammai jāaizrāda viņam, jāpakoriģē, kad viņš ar savu entuziasmu to mazo saņurca pa traku. Ja apskauj, tad citreiz bez maz vai ar visu spēku uzguļas virsū. Vai grib dod buču, bet ar tādu rāvienu, ka mazulis jāpasargā mazliet no tām spēcīgajām bučām! Un Beāte jau loģiski nesaprot vēl šīs lietas un nevar vēl aprēķināt savu spēku vai izprast savu darbību tūlītējās sekas. Un tāpēc mamma mazliet kā “sliktā” pa vidu. 

 

Vēl, lai izlīdzsvarotu lielās meitas emocionālās vajadzības pēc iesaistes un pielāgotos pārmaiņām ģimenē, viņai mums ir nopirkts savs bēbis – lelle. Tas tāpēc, lai Beāte var darboties līdzi, mācīties kā rūpēties par bēbīti un lai viņai ir līdzi darbošanās sajūta un prieks, tikai drošā, kontrolētā veidā. Viņa skatās kā mamma darbojas ar māsu, es viņu iedrošinu, un viņa savam bēbim-lellei dod arī ēst, maina pamperīšus, liek savu bēbi leļļu ratos un tā tālāk.

 

Kur tajā visā aiz “es-aprūpētājs” palikt iekšējam “es – mamma”? Bet vēl dziļāk – kur es palieku kā sieviete? Kā sieva savam vīram? Pie tā vēl ir dikti jāstrādā. Jāpārstrādā grafiks, lai man būtu laiks arī sev un vīram. Tas ir tas sarežģītākais posms šajā momentā, atzīšos. Jo man no rītiem laika īsti nav. Lielā meita ceļas agri, un man ir jāceļas viņai līdzi. Tad laiku paņem rīta rutīnas, gatavošanās dienai un skrējiens uz dārziņu. Tad es palieku mājās ar mazo. Tāpat visu dienu strādāju gan pie datora, gan darbojos pa māju un vingroju, lai atjaunotos. Strādāju arī ar “Bfit MOM” mammām, lai arī viņas var atjaunoties pēc savām dzemdībām. Gan arī strādāju ar klasiskās Bfit programmas lietotājām. 

 

Līdz ar to dienas laikā arī esmu nogurusi un nevaru veltīt laiku sev kad atpūsties un pagulēt mammas diendusiņu. Kā viedi saka – kad bērns guļ, mammai arī jāapguļ; lai viss cits pagaida. Tas man diemžēl atkrīt – ir darbi. Un vakarā pēc tam es labprāt eju ar bērniem gulēt ap tiem deviņiem, desmitiem, jo spēka jau vairs nav. Necik. Līdz ar to šajā agrīnajā posmā, ar diviem bērniem, vēl esmu meklējumos, kā ikdienā “ieplānot” būt arī sievietei. Kurš ir tas izdevīgākais brīdis kad pabūt arī ar vīru. Un kad tikai ar sevi. 

 

_ _ _

 

Jaunus izaicinājumus es piedzīvoju arī fiziskajā plānā. Pirms pirmās meitas, Beātes es biju fiziski ļoti uztrenēta. Kā apliecinājums tam ir tas, ka man viņu iznēsājot pa vēdera muskuļi neizstiepās. Līdz ar to arī formu es atguvu ļoti ātri – pāris nedēļu laikā es biju jau vēl tievāka nekā pirms grūtniecības sākuma. 

 

Paliekot stāvoklī otro reizi, piedzīvoju nebijušus izaicinājumus, sākot jau tīri ar gabarītiem – manu grūtnieces vēderu, kurš jau bija ‘mega’ lielāks nekā pirmoreiz. Turpinājumā, gaidību laika pašsajūta, kad es nevarēju ne pavingrot, ne pakustēties, ne daudz paiet, jo man jau tad bija iekšējie orgānu noslīdējumi. Aizbraucot uz veikalu es vilkos kā gliemezis. Vīrs zvana: “kur tu esi”? Bet es varu tikai noelsties, jo es tiešām nevaru tik ātri, jo man pat staigāt it grūti!

 

Gandrīz divi mēneši nu jau kā divu meitu mammai, un fiziskajā plānā, gribas teikt, ka esmu šobrīd tādā pusceļā uz atjaunošanos pēc dzemdībām. Katrs nākamais bērns nāk ar nākamo izaicinājumu virkni un to  “smaguma pakāpi”. Jau minēju par orgānu noslīdējumiem. Jo bērnu skaitam tiešām ir nozīme. Bet ar to es negribu biedēt, tikai informēt. Jo jebkas prasa darbu un ir labojams. Tas tikai jaapzinās. Tātad, bieži vien ar pirmo bērnu nav nekas, ar otro ir jau “kaut kas”, ar trešo ir “traki” un ar ceturto jau vispār.. domu sapratāt! Bet ne vienmēr, protams. Es runāju par statistiskām tendencēm. 

 

Man šobrīd, arī pēc otrā bērna un izstaipītāka vēdera, nav diastāze, piemēram. Bet tik un tā es arī saskaros ar jaunām problēmām. Piedzīvoju iegurņa disfunkciju, kura man šobrīd ir jāsaved kārtībā. Apmēram piektajā nedēļā post-partum (pēc bērna dzimšanas) es sāku izjust lielu iegurņa disfunkciju; mana dzemde bija noslīdējusi ļoti zemu. Nu jau dažu nedēļu laikā esmu viņu uztrenējusi līdz vidēji zemam līmenim. 

 

Tātad nekur tuvumā neesmu atpakaļ tam līmenim, ka varētu brīvi trenēties. Citreiz valda priekšstats, ka galvenais, ka nav diastāze, un ja tās nav, tad jau var trenēties gandrīz kā parasti. Tā nebūt nav! Kamēr arī mans iegurnis nebūs pilnībā atjaunojies, man ir jāstrādā ar sevi ar rehabilitējošiem vingrinājumiem. Patiesībā man ir milzīgs prieks, ka es šim visam eju cauri, jo patiesi redzu visu teoriju realizējamies praksē! To cik ļoti strādā šie rehabilitējošie vingrinājumi. Arī elpošanas vingrinājumi ir svarīga to daļa un palīdz. Un tāpēc visu pareizi izpildot, man nav mentālā stresa, ka būšu iestigusi savās “disfunkcijās”, jo es zinu, kas ir jādara un kur tas aizvedīs, un tiešām viss arī uzlabojas. 

 

_ _ _

 

Ļoti interesanti vērot un piedzīvot šobrīd sarunu gaitu ar jaunajām mammām ‘Bfit MOM’ programmas plaformā. Īsi sakot, mums iet ļoti labi. Mammu čats kopumā ir ļoti aktīvs, un mammas ir ļoti foršas un ar ļoti dažādu pieredzi. Citai pirmais bērns, citai otrais vai trešais. Tas viss bagātina mūsu platformu. Man ir liels prieks kā mammas man sāk atvērties un varu ar viņām dalīties arī ar savām personīgajām sajūtām. Ilustrēt caur savu pieredzi un ļaut viņām izprast tos procesus, kas notiek mūsu ķermeņos pēc dzemdībām. 

 

Jūtu, ka jau tik kas ir apgūts, saprasts, apzināts. Nu, piemēram, sākot runāt par pašsajūtu pēc dzemdībām un kādas pārmaiņas mammas piedzīvo, un vai izjūt problēmas, visas kā viena pārsvarā atbild, ka viss ir labi, problēmu nav! Un vēl prasa kad būs tādas un tādas intensitātes treniņš tādai un tādai zonai… Un tad, kad es uzdodu tiešus jautājumus: “bet kā ir tiešām? Vai šķaudot, klepojot, no sirds smejoties, nekad nav bijusi gāzes vai urīna nesaturēšana? Vai nekad, NEKAD nekas tāds nav bijis?” Un tad ir tā, ka sāk viena, otra, trešā padomāt un atklāties, ka, jā, tomēr ir saskārusies ar ko tādu. Vienkārši to vairs sievietes neuztver kā problēmu, kas jārisina, bet kā kaut kādu jaunu “normu” pēc dzemdībām, jo tā mums diemžēl arī stāsta citu paaudžu sievietes – “man jau arī tā bija, tā notiek, tagad ar to jāsadzīvo un viss”. 

 

Apzinoties savu pašreizējo stāvokli, vajadzības un iespējas, redzams, ka sievietes pēkšņi sāk atrast laiku vingrošanai, trenēt sevi, veltīt sev tās 5-15 min dienā, lai atrisinātu laikus šīs, it kā mazās, problēmiņas. Lai vēlāk pēc ilgstošas “iedzīvošanās” šajās situācijās, nav nepieciešamas jau invazīvākas problēmu risināšanas tehnikas, piemēram, koriģējošas operācijas. 

 

Mēs esam tikušas jau tik tālu, ka mēs apzināmies katra savu “darba lauku”, ir risinājumi un ir iztrādāti individuāli rīcības plāni, kurus sievietes jau spēj integrēt ikdienā. Tomēr esmu sapratusi arī, ka mammām ir tomēr diezgan grūti saņemties uz vingrošanu. Un lai arī viņa no sirds un ar prātu ir gatava un saprot, cik tas ir svarīgi, uzsākt ir pats grūtākais. Līdz kamēr tas pārvēršas par rutīnu. Tas tāpēc, ka ir jāizveido spēcīga prioritātes sajūta treniņiem pār citiem darbiem ikdienā, kas jau ilgstoši ir bijuši prioritāšu augšgalā. Šī pārorientēšanās bieži prasa ilgāku laiku, pacietību un neatlaidību. Plus, pārsvarā jau nav tikai viens bērniņš mammai, bet jau divi vai pulciņš, un tad nu tā māksla izveidot savu individuālo ritmu, kas strādā, ir liela. Un mans uzdevums ir atbalstīt mammu tajā un sniegt savu profesionālo skatījumu no malas. 

 

Ar veselīgas, sabalansētas ēšanas plānu pēc dzemdībām un barojot mazuli, iet visai gludi. Arī liekais svars visām veselīgos tempos krītas un kopumā valda pozitīva atmosfēra. Ir prieks mammu vidū būt šajā platformā, kur varu nodot savas teorētiskās un praktiskās zinības, kur mēs visas sievietes viena otru atbalstām un iedrošinām gan sasniegumos, gan paklupienos. Un kur ir iespēja sākt kopīgu “mammu ritmu”, ar “eyes on the prize” jeb ar ilgtermiņa mērķa sajūtu.

 

Es nezinu, ko es darītu bez šīs programmas šobrīd. Man ‘Bfit MOM’ radīšana, un tagad arī iedzīvināšana tik ļoti, ļoti palīdz arī pašai. Es izprotu sevi un to, kas notiek ar mani fiziski un psiholoģiski. Un līdz ar to, es zinu kā strādāt ar citām mammām un kā palīdzēt viņām. Te varētu smejoties likt tēmturi #blessed. Gan mans darbs man sniedz prieka un gandarījuma brīžus, gan bērni. Un te jau ir tas, ka mijās visu laiku tas pēcdzemdību medusmēnesis un rozā brilles ar grūtumiem. Kad ir briesmīgi un drausmīgi viss, es atrodu vienkārši mirkli, kad, ratā visu!- nolikt telefonu malā, visu malā un vienkārši skatīties uz savu mazo brīnumiņu un priecāties par to. Vai tad, kad es aizeju gulēt, un man guļ viena vienā pusē un otra otrā pusē un es saprotu cik es esmu laimīga, jo man ir divas princeses un cik tas ir forši! Vajag un cenšos atrast to momentu, kad to visu izbaudīt.

 

_ _ _

 

Man ir ļoti tagad mainījies skatījums uz dzīvi un “atvērušās acis” uz daudz ko, kas ietekmē sievietes dzīves kvalitāti. Tāpēc es tagad tik ļoti gribu, lai “Bfit MOM” izdodas un iet plašumā, un lai varu turpināt veidot spēcīgu kopienu, kur sieviete sievieti “paceļ augšā” un kur komplimenti un palīdzība ir normāla ikdienas apmaiņas valūta. 

 

Bieži vien vajag tik maz kā labas gribas žestu, lai ikdiena būtu vieglāka. Kaut vai dalīties ar mammas radītā produkta reklāmas tekstu sociālajos tīklos, tāpat vien, aiz labas gribas, lai mammai vieglāk sasniegt savus mērķus tajā lielajā darbā ko viņa dara ikdienā. Gribas pateikt tām mammām cik viņas ir foršas, izcelt viņu stiprās puses, lai viņas smeļas tajā apziņā spēku.. “jā, iet visādi brīžiem, bet bāc, es esmu arī tik stipra un forša un tāpēc es varēšu vēl labāk!” 

 

Man gribas palīdzēt tikt, tām, kuras lūdz un ir gatavas, tikt no turienes kur viņas, uz turieni, kur viņs vēlas nokļūt. Es reāli caur sevi esmu sapratusi, cik ļoti var novērsties tuvākie cilvēki no tevis un nesaprast, cik patiesībā ļoti mammai ir vajadzīgi papildus resursi esot mājās vienai ar bērniem pa dienu (un vakarā ar no darba nogurušu partneri). Kaut vai vismaz tik daudz cik paprasīt “vai tev nav vajadzīga palīdzība?” Vienkārši pazvanīt, vienkārši uzrakstīt un saprast, ka patiesībā mammas tajā pēcdzemdību laikā bieži ir diezgan lielā, negribas to saukt par galīgu bedri, bet, nu, kaut kas līdzīgs tas tomēr ir. 

 

Protams, visas skumjas jau mijas ar tik daudz priekiem. Ir arī laimes hormoni, kad iemīlies savā mazulī, priecājies viņu turēt, uzlūkot, barot, ar baudu vēro mazo kunkuli guļam. Bet tas viss mijas arī ar bezpalīdzības un izmisuma sajūtām, kad slīksti netīro drēbju čupās un nav laika kad pat nagus sev apgriezt. Kad trūkst atbalsta, tas ļoti slikti ietekmē mammu emocionāli un līdz ar to visu viņas dzīves kvalitāti. 

 

Trakākais ir, kad ne tikai trūkst atbalsta, bet cilvēki pat novēršas. Ir kas, protams, paliek, un ir pastaigas vai zvana attālumā un palīdzēs, kaut vai ar sarunu. Bet ir arī cilvēki, un tā vispār ir visu cilvēku tāda mūsu ēnas puse, ka viens otru uzklausot, mēdzam otra stāstā iepīt un pat izcelt savas problēmas! To sakot, es tajā pat laikā apzinos, ka loģiski ŠAJĀ LAIKĀ ir nenormāli grūti katram. Un, loģiski, ka tam otram ir kāda sava problēma, un tu viņam vēl ne tā kaut ko atbildi un vispār neesi saistošs šobrīd ar “savu tēmu” un dzīves trajektoriju, un viņs vienkārši no tevis novēršas. Un ir arī cilvēki, kas vienkārši pieraduši nedzirdēt tālāk par savām problēmām. Citreiz vienkārši nesaprot, jo nav spēka vai prasmju ieklausīties un tiešām saprast.

 

Un lai arī visiem ir grūti, mammas un tēti ir pamats jaunās paaudzes labklājībā. Pirmie bērna dzīves gadi liek pamatu visai viņa dzīvei. Vispār mans viedoklis ir, ka valstij vajadzētu būt lielākai, vispatverošānai mammu atbalsta programmai. Te nav runa tikai par vecāku pabalsta apmēru pusotra gada garumā vai to, vai tam periodam nevajadzētu būt garākam. Es domāju, ka nepieciešama padziļinātāka interese par jaunās ģimenes resursiem, kā materiālajiem, tā mentālajiem. Tas vien, ka slimnīcās pēc dzemdībām mammu neapmeklē pēcdzemdību psihoterapeits vai PEP mamma kā standarta, bezmaksas “rutīna”, kā tas ir citās valstīs, jau liecina, ka mēs varam labāk. Visos līmeņos. Pat konsultatīvu vizīti no fizioterapeita nesaņem visas mammas un tas atkarīgs no dzemdību iestādes, ir vai nav šāds “bonuss”, ar ko mammai paveikties pirmajās pēcdzemdību aprūpes dienās. 

 

Mums vajag radīt platformas, kur ir palīdzība un rīki, reāli padomi kā uzturēt, uzlabot pašsajūtu, veselību, ģimenes ritmu. Jo diemžēl nereti palīdzība, ko jaunie vecāki, un sieviete īpaši, saņem ir kolektīvajā apziņā no paaudzes paaudzē atražotas, ieprogrammētas frāzes. Tā pie lietām “kas norok” nevis ceļ pieder arī, bieži vien netīša un ļoti neapdomāta sievietes pieredzes diskreditēšana un novēršanās no tēmas, kas viņai sāp. Ar, piemēram, tādiem klasiskiem vārdiem kā “bet Tev vismaz nav tāda un tāda problēma”. It kā viena problēmas trūkums automātiski atrisinātu reāli esošo situāciju un “mērīšanās ar problēmām” kaut kā varētu palīdzēt sievietei justies labāk… 

 

Vai citreiz seko, it kā labāki vārdi “bet tev vismaz bija labi tas un tas”. Kas arī būtības saknē sievieti neceļ, lai gan virspusēji izklausās pēc jaukas frāzes, kad otrs cenšas izcelt kaut ko pozitīvu, lai novērstu domas no negatīvā. Taču patiesībā, kad mammai ir skumjas par kaut ko, tās ir jāizskumst. Un sāpēs ir jāizsāp. Un bezpalīdzībai ir jāmeklē reāls risinājums. Teikumi, ka “tev vismaz tas un tas… esi pateicīga par to un to” tikai iedzen sievieti nevajadzīgā vainas sajūtā, it kā viņa nespētu novērtēt labo. 

 

Patiesība ir tāda, ka var būt daudz kas labi, un mamma taču to novērtē, bet tas neizslēdz slikto un sliktās emocijas, kam ir jāmeklē risinājumi. Tas viss dzīvo zem viena jumta. Un vienā sirdī. Gan pēcdzemdību skumjas, gan pēcdzemdību prieki. 

 

Man ir atvērušās acis uz to, kā sociālie tēli un sociālie tīkli ignorē tās skumjas. Interneta bildēs nav netīrumu, video neredzam kliedzošus bērnus vārtamies pa grīdu. Nav fotosesijas ar mammu asarām. Nav laivi jeb tiešraižu video, kur redzam cilvēku badu un grūtības sagādāt pārtiku un pirmās nepieciešamības preces. Un visticamāk, ka nebūs arī. Bet tas, ko vajag tāpēc ir atklātas sarunas un kvalitatīvas atbalsta kopienas. 

 

Es sev regulāri cenšos atgādināt par ko būt pateicīgai. Bizness internetā nesen uzsākts, to attīstu, un man viss apgrozījums aiziet biznesa attīstībā atpakaļ. Peļņas un papildus ienākumi jau nav nekādi. Bet man ir vīrs, kurš šobrīd strādā, un man maizīte nepietrūkst. Bet ir, kam pietrūkst… Un ja vēl tādos apstākļos nav neviens, kas kaut reizītēm kaut ko izpalīdz, vai mazākais, kas atgādina sievietei, cik viņa ir skaista, superīga vienkārši kā cilvēks, cik viņa laba mamma, cik daudz viņa iegulda darbu un cik tas ir novērtējami, ir reāli traki, draugi.

 

Es zinu, ka mani bērniņi paaugsies, un man atnāks arī laiks un iespējas jaunam  “ES” pašrealizācijas posmam, un es vairs nebūšu tik ļoti tajā “tikai mamma, mamma”. Viss būs un notiksies. Bet tajā pašā laikā, mamma jau es turpmāk būšu vienmēr, lai vai kādās “daudzuma attiecībās” es būšu vajadzīga bērnam. Mamma kā piedzimst, tā piedzimst un ir visu mūžu mamma. Un šī mana speciālizācija kā pēcdzemdību trenerei, es ceru, ies plašumā. 

 

Es ceru arī ieraudzīt visai drīzu nākotni, kad tikšos arī ar mammām klātienē, un mēs vingrosim zālē, smiesimies kopā, izkratīsim sirdi uz delnas un celsim viena otru vēl spēcīgāk. 

 

  • Tava Bfit Baiba