MANS STĀSTS Esmu 3 dēlu mamma, jaunākajam dēlam jau 12 gadu. Pašai ir 49 gadi. Visi puiši man dzimuši lieli, virs 4 kg – protams, ka vecmātes un ginekoloģes slavēja “kāda elastīga mamma” – galu galā dzemdēju visus pati, bez plīsumiem. Es biju lepna!
Tas sākās pirms vairākiem gadiem. Periodiski gāju uz sporta zāli, vakaros gāju laukā paskriet, centos puslīdz aktīvi sevi
noslogot, tāpat reizi pa reizei sanāca kādā ballītē padejot un vēl neskaitāmas ikdienišķas aktivitātes, kuras prasa kaut
nelielu fizisku piepūli. Tomēr ar laiku šīs aktivitātes kļuva nepatīkamas, dejoju tikai lēnās dejas, vingrot varēju iet tikai
uz jogu vai pilatēm, kas gluži nav man pa prātam – visādi nācās sevi ierobežot, pat šķaudīt, smieties un klepot
vajadzēja ar sakrustotām kājām. Parastie ikdienas biksīšu ieliktnīši jau vairs nederēja, nācās pirkt īpašos, ar krietni
jaudīgāku uzsūkšanas spēju. Man tas viss traucēja, darīja traku, izjutu arvien lielāku diskomfortu, negribējās
iesaistīties nekādās fiziskās aktivitātēs. Meklēju risinājumus – izskatīju variantu par lāzerprocedūrām, kuras diemžēl
nesolīja nekādu garantiju un rezultāts varētu prasīt vairākus gadus.
Pēc sarunas ar savu draudzeni, kura ir mediķis, pierakstījos uz vizīti pie uroloģes – gaidīju ilgi, tomēr beigās tas
izdevās. Protams, ka kā cēloni daktere minēja lielās dzemdības un nezināšanu par to, kā ar sevi jāstrādā pēc tādām, jo
neviens jau nebija minējis faktu, ka starpenes muskulatūra pēc šādām dzemdībām ir izstaipīta un novājināta un to
regulāri netrenējot, nestiprinot, rezultāts ir tieši tāds, kāds tas ir man. Kas bijis-bijis – daktere sarakstīja nosūtījumus
dažādām pārbaudēm, arī fizioterapijas kursam, kurš tieši piemērots šādām diagnozēm kā manējā. Atkal sekoja
vairāku mēnešu fizioterapija, kura diemžēl nekādus uzlabojumus nenesa, jo situācija jau bija pārāk nopietna, lai ar
vingrošanu vien tiktu galā.
Paralēli biju arī atradusi BFit Baibu, pie kuras gribēju sākt darboties gan sportojot, gan sakārtojot savu ēdienkarti, gan
arī visādi citādi pozitīvi un enerģiski veidotu savu ikdienu. Arī Baibai par šo izstāstīju un Baiba bija gatava palīdzēt,
uzreiz pieminot faktu, ka arī šīs ķermeņa daļas muskulatūra sievietēm ir jāvingrina un jātrenē, solīja piemeklēt īpašus
vingrinājumus, kuri neprasītu lēkāšanu un skriešanu. Sākām trenēties saudzējošā režīmā – kas protams bija labāk
kā nekas, bet tomēr ierobežoja mani.
Turpināju konsultēties ar superatsaucīgo un kompetento dakteri-uroloģi un viņas uzraudzībā veicām vairāk kā stundu
ilgas manipulācijas/pārbaudes – urodinamikas izmeklējumus, kuri apstiprināja faktu, ka mana diagnoze ir slodzes tipa
urīna nesaturēšana.
Daktere piedāvāja ķirurģisku procedūru, ar kuras palīdzību tiek fiksēts pūšļa kakliņš.
Zaudēt nebija ko un sliktāk kļūt pilnīgi noteikti nevarēja, īpaši kad daktere deva gandrīz 100% garantiju, balstoties uz
jau veiktajām operācijām.
Operāciju man veica septembra vidū, epidurālā anestēzijā, vienu diennakti pavadot slimnīcā. Pēc tās mēnesi
nevarēju celt smagumus virs 5 kg un nodarboties ar sportu.
Operācija bija brīnums, nākamajā dienā jutos kā cits cilvēks – ne miņas no mokošās kaites un biezajiem biksīšu
ieliktnīšiem. Pēc mēneša varēju darīt visu – nekādu ierobežojumu un tagad lecu, skrienu, dejoju it kā nekas nebūtu
bijis. Bet daktere noteikti piekodināja, ka vingrinājumi starpenes muskulatūrai ir jāveic regulāri, kaut vai automašīnā
braucot vai pa ielu ejot, jo tā ir mūsu ķermeņa daļa, par kuru jārūpējas īpaši.
Mīļās meitenes, noteikti piedomājiet par šo un ejot uz sporta zāli noteikti pajautājiet savam trenerim, lai iesaka
vingrinājumus tieši starpenes muskulatūrai.
Pie Baibas BFit studijā nav nevienas nodarbības, kur arī šai ķermeņa daļai netiktu veltīta īpaša uzmanība. Lai visām
ilgi jo ilgi izdodas skriet, lēkt un priecāties par dzīvi.