Viena no sarežģītākajām un vispārējai attīstībai būtiskākajām ķermeņa sistēmām ir endokrīnā sistēma, kas tieši atbild par ķermeņa funkciju regulāciju.
Endokrīnās sistēmas dziedzeru kopums veido ķermeņa ķīmiskos signālus- hormonus, kas, ceļojot caur asinīm uz orgāniem un to šūnām, nodrošina ķermeņa attīstībai vitālas funkcijas (vielmaiņu, reproduktīvo attīstību, augšanu un psiholoģisko attīstību, šķidrumu līdzsvaru, asinsķermenīšu veidošanos, imunitāti u.c.)
Lai gan mūsdienu interneta lietotājiem ir pieejams ārkārtīgi plašs informācijas klāsts, tikai retajam ir izpratne par lomu, kādu mūsu vielmaiņā un orgānu darbībā spēlē endokrīnā sistēma, hormoni un to ietekme uz atsevišķu orgānu darbību, padarot daudzus sociālo tīklu lietotājus par vieglu mērķi dažādu uztura bagātinātāju reklāmai, kas sniedz medicīniski nepamatotus apgalvojumus vai neinformē par potenciālajiem riskiem, pārdozējot konkrētos elementus.
Uztura bagātinātāju segments ir eksplozīvi audzis pēdējā desmitgadē, veselīga dzīvesveida piekritēji pavada pusdzīvi sporta zālēs un forumos, pārņemot uztura bagātinātāju izmantošanas ieradumus viens no otra vai pa tiešo no izplatītāja (pulverīšu kults), ne vienmēr izprotot, kāda būs konkrēto vielu ietekme uz endokrīno sistēmu un attiecīgi uz vispārējo ķermeņa veselību ilgtermiņā, ne vienmēr regulējot informāciju, kas tiek sniegta patērētājam.
Papildu risku eksperimentiem ar hormonu balansu rada manipulāciju radīto seku ātrums. Lai gan hormonu regulācija endokrīnajā sistēmā strādā uz līdzīgiem principiem kā nervu sistēma ar tās vājo elektronisko impulsu regulāciju, nervu sistēma nodrošina organisma reakciju uz stimulu sekunžu laikā un reakcija ātri beidzas, savukārt endokrīnās sistēmas hormonu reakcija realizējas lēni, un tās ķīmisko procesu sekas var saglabāties nedēļām vai pat gadiem ilgi. Tādējādi jebkura stimulantu lēna iedarbība var būt pakāpeniska un neradīt fiziski jūtamu ātru iedarbību, kā, piemēram, nervu receptoru tieša signālu stimulācija, radot sajūtu, ka `nekas nenotiek`, un sekmējot attiecīgai mērķauditorijai reklamētu preparātu pārāk biežu vai ilgi lietošanu, radot attiecīgo elementu pārpalikumu un efektu pārvēršot par defektu.
Tā kā endokrīnā sistēma hormonus izdala tiešu asins struamē, tie nokļūst līdz jebkurai konkrētā organisma šūnai. Katrs no hormoniem ietekmē kādu specifisku orgānu vai regulē to funkciju.
Endokrīno sistēmu veido dažādi dziedzeri un to sakopojumi. Būtiskākais dziedzeris no tiem ir hipofīze jeb apakšējais smadzeņu piedēklis, kuru apņem saistaudu kapsula. Hipofīzes uzbūvē izdala adenohipofīzi, starpdaivu un neirofipofīzi.
Adenohipofīze veido hipofīzes lielāko daļu (priekšējo daivu) un ir sadalīta šūnu grupās, starp kurām zarojas venozie kapilāri. Adenofīzes šūnās hormonu veidošanos regulē hipotalāms, un tās pēc granulām kategorizē hromofījalās un hromofobajās šūnās. Hromofīlās šūnas, kas lokalizējas perifērijā, sauc par acidofīlajām šūnām, un tās atbild, piemēram, par tādām funkcijām kā stobrkaulu augšana un, dzemdību izraisīšanu un piena dziedzeru attīstību. Savukārt hromofīlās šūnas, kuru aktivitāte pieaug ar vecumu, atbild, piemēram, par dzimumdziedzeru darbību. Hromofobās šūnas satur daudz ribonukleīnskābes un pārveidojoties papildina hromofīlās šūnas. Hipofīzi mēdz saukt par galveno dziedzeri, jo tā regulē daudzām kopleksākās ķermeņa funkcijas- ķermeņa augšanu, dzimattīstību, vielmaiņu un jau minētos grūtniecības procesus ūdens un sāls regulāciju, kā arī sāpju sajūtas, tieši sadarbojoties ar nervu sistēmu.
Hipofīzes starpdaiva sastāv no psiedocistām, kas ir pildītas ar koloīdu. To klāj vienkārtains zems cilindrisku vai kubisku šūnu epitēlijs. Pseidocistu kodols pārveidojoties veido endorfīnus, līdz ar to starpdaiva ir lielākā dabīgo opioīdu rezerve organismā.
Neirohipofīze (hipofīzes aizmugurējā daiviņa) uzglabā un transportē tālāk hipofīžes hormonus, kas atbild par horm, kas atbild par ūdens un piena dziedzeru regulāciju, kā arī regulē dzemdību procesus. Tie ir vazopresīns (regulē ūdens attiecību un asins spiedienu) un oksitocīns (atbild par dzemdību sekrēcijas un kontrakciju procesiem dzemdē). Atšķirībā no adenohipofīzes neirohipofīze hormonus neveido, bet tikai uzglabā un izdala asins straumē.
Nākamais endokrīnās sistēmas elements ir epifīze- čiekurformas sekrēcijas dziedzeris, kas sākotneju attīstījās kā redzes orgāns, tādēļ daudzām sugām tā kalpo arī kā gaismas uztvērējs. Arī mūsdienās epifīzes darbību ietekmē gaismas un tumsas procesi. Cilvēka epifīzi ietver plāna saistaudu kapsula, un tās šūnas izdala ponealocītos un fibrozajos astrocītos. Tieši pinealocīti ražo cilvēka ikdienas funkcionēšanai un seksuālās attīstības regulācijai tik būtisko hormonu melatonīnu. Melatonīns piedalās ikdienas ritma regulācijā, un tumsā (veselīga dienas režīma scenārijā- miegā) tas tiek ražots pastiprināti, savukārt gaismā šis hormons neizdalās.
Viens no unikālākajiem endokrīnās sistēmas elementiem ir vairogdziedzeris- tas darbojas kā endokrīnais ledusskapis, uzglabājot lielu daudzumu hormonu neaktīvā formātā (tireoglobulīna formā), kamēr pārējās endokrīnās vienības organismā spēj intracelulāri uzglabāt vien nelielu hormonu devu. Šis dziedzeris ir tiešā veidā atbildīgs par vairākiem vitāliem procesiem organismā- kalpo kā vielmaiņas regulators, agrā stadijā ietekmē skeleta, muskuļu un reproduktīvo attīstību, kā arī ietekmē asinsspiedienu, tāpēc vairogdziedzera darbības traucējumi momentāli atsaucas uz vispārējo veselību, vielmaiņu un miega kvalitāti. Vairogdziedzeris gādā arī par termoregulāciju un kalcija līmeni asinīs.
Kalcija regulācijā piedalās arī epitēlijķermenīšī- 4 mazi dziedzeri vairogdziedzera aizmugurē. To veidotais parathormons regulē kalcija un fosfora līmeni, koordinējot šo elementu absorbciju kaulos, nierēs un tievajās zarnās.
Viens no pazīstamākajiem hormoniem ir adrenalīns, par kura izdalīšanu atbild virsnieres. Virsnierei izdala 2 daļas- garozu, kas izdala steroīdhormonus, piemēram kortizolu, un serdi, kas atbild par stresa hormoniem kā adrenalīns. Virsnieres ne tikai regulē stresa reakcijas un aktivizē organismu darbībai, bet arī strādā pie iekaisumu neitralizācijas un un izdala glikokortigoīdus, kas paaugstina imunitāti.
Aizkuņģa dziedzeris ražo gremošanas enzīmus un hormonus, kas atbild par glikozes līmeni asinīs- insulīnu un glikagonu.
Aizkrūtes dziedzera hormoni atbalsta kaulu augšanu un piedalās imunitātes veidošanā, kā arī regulē dzimumdziedzeru pareizu attīstību.
Dzimumdziedzeri (olnīcas un sēklinieki) regulē dzimumbrieduma pazīmju attīstību un spermatozoīdu izdalīšanu vīriešiem un olšūnu attīstību sievietēm.
Neskaitāmo hormonu regulācijai un kontrolei mūsu smadzenes un ķermenis izmanto dažādus sarežģītus mehānismus. Hormonus var iedalīt vairākās grupās pēc to iedarbības uz ķīmiskajiem procesiem šūnās.
Vienkāršoti pirmo grupu var saukt par hormonālajiem slēdžiem– endorkīnie dziedzeri ieslēdzas un izdala vairāk hormonu pēc kāda konrēta stimula, piemēram, tieši reaģējot uz kādas konkrētas vielas klātbūtni asinīs. Spilgts piemērs ir kalcija līmeņa paaugstināšana- tiklīdz kalcija līmenis krīt zem normas, izslēdzas karcitonīna veidošanās vairogdziedzerī un aktivizējas epitēlijķermenīši, kas izdala papildu parathormonu, kas strauji paaugstina kalcija līmeni asinīs.
Citai hormonu grupai raksturīgs atgriezeniskās saites mehānisms. Tā pamatprincips ir vienkāršs- sensors konstatē hormonu līmeni asinīs un aizvada informāciju uz kontroles centru (daudzos gadījumos tas ir hipotalāma- hipofīzes komplekss, piemēram, vairogdziedzera hormoniem), un attiecīgais mehānisks reaktīvi samazina vai pastiprina konkrētā hormona izdalīšanu. Tādējādi šis mehānisms regulē gan pārāk augstu, gan pazeminātu hormonu izdales impulsus. Bez šīm divām grupām organismā pastāv vēl citi pašregulācijas un hormonu izdales stimulācijas principi (kā gaismas un tumsas ietekme uz melatonīna līmeņa paaugstināšanu u.c.), padarot endokrīno sistēmu, kuras procesi ir šķietami nemanāmi un nezinātājam nebūtiski, par par vienu no komplicētākajām un būtiskākajām organisma uzbūves struktūrām.
Tas savā mērā ir iemesls, kāpēc mūsdienu uztura bagātinātāju kultūrā iespējams viegls apjukums, kad runa ir to par procesu uzlabošanu, par kuriem atbild endokrīnā sistēma. Lielākajai daļai nav skaidrs ne tas, kur un kā atrast informāciju par dziedzeru optimālas darbības rādītājiem, ne riski, par kuriem nerunā patērētājiem paredzēto uztura bagātinātāju un konkrētu ķīmisko elementu propagandētāji un produkcijas izplatītāji.
Šajā kontekstā vēlos runāt par diviem piemēriem, ar kuriem esmu saskārusies, un kas spilgti parāda, cik svarīgi ir izprast endokrīno procesu pamandarbības principus un balstīt savu izpratni par dziedzeru darbību pareizajā literatūrā.
Interesants piemērs par mūsdienu uztura bagātinātājiem, runājot par vairogdziedzera regulācijas mēģinājumiem, ir jods. Sava veida apburtais loks- šis elements ir vairogdziedzera hormonu sastāvā, un vienlaicīgi kā tā svarīgākā funkcija tiek minēta spēja nodrošināt vairogdziedzera hormonu normālu izstrādāšanos un normālu vairogdziedzera darbību, ilustrējot sava veida sarežģītu vairogdziedzera atgriezenisko funkciju. Jods veicina normālas kognitīvās funkcijas un normālu nervu sistēmas darbību, to būtiski uzņemt ne tikai ar ikdienas produkiem (jūras zivis un aļģes, mazāk- olas, piens, spināti, kāposti u.c., kas jodu saņem no augsnes, kurā aug, vai, piem.-olas, kur joda daudzums atkarīgs no vistu barības), bet vajadzības gadījumā ar papildu līdzekļiem, piem., jodusāli.
Tā kā joda trūkums organismā ir diezgan izplatīts (zemes garozā kopumā ir ļoti maz joda, tā daudzums organismā atkarīgs no koncentrācijas attiecīgajā vidē), mūsdienās iespējams iegādāties dažādus bagātinātājus uz aļģu vai jodsāls bāzes. Taču svarīgi atcerēties, ka skrienot pēc augstas joda koncentrācijas, ar piem., jodsāls pastiprinātu lietošanu ikdienā, iespējams organismam kaitēt, tā kā sāls palielināta koncentrācija papildus noslogo nieres un urīnceļus, kā arī radīt papildu stresu vairogdziedzerim. Ir būtiski konsultēties ar speciālistu pirms pašrocīgi uzsākt intensīvu joda terapiju, arī grūtniecēm, kurām, kā zināms, ir ļoti nepieciešams rūpēties par pietiekami augstu joda koncentrāciju pareizai augļa attīstībai. Obligāti jāņem vērā, ka vairogdziedzerim problēmas rada ne tikai joda trūkums, bet arī joda pārmērīga lietošana, kas var izraisīt smagu hipertireozi.
Līdzīgs stāsts ir ar kalcija preparātu lietošanu ikdienā. Ilgstošs kalcija trūkums organismā mazina kaulu stiprumu, un tam ir liela nozīme arī nervu un muskuļu regulēšanā un asins recēšanas procesos. Ir plaši zināms fakts, ka ilgstoši trūkstot kalcijam organismā, organisms sāk to kompenssēt, noārdot kaulaudus, kas,īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, mēdz novest pie osteoporozes. Turklāt iespējama vispārēja veselības pasliktināšanās, nervu un muskuļu uzbudināšanāš, kas var izraisīt pat tetāniju (muskuļu krampjus). Šodienas uztura bagātinātāju vidū īpašu lomu ieņem kalcija preparāti- galvenais reklāmu jājamzirdziņš ir teorija, ka bez papildu kalcija uzņemšanas kaulu trauslums ir neizbēgams. Realitātē kalcija uzņemšanu iespējams veiksmīgi regulēt ar piena produktiem (pienu, jogurtu, biezpienu), svarīgi ir arī saprast, ka pārmērīga kalcija uzņemšana (vairāk par 3g dienā) kombinācijā ar D vitamīna pārbagātību (arī izplatīts elements intensīviem aptieku apmeklētājiem) var novest pie kalcinozes- kalcijs nogulsnējas nierēs, plaušās un citos orgānos, veidojot pārkaļķošanos.
Noteikti jāņem vērā ieteicamās devas, rēķinot dabīgā kalcija avotus dienā + preparāta ikdienas devai nevajadzētu pārsniegt 0.8-1.2g kalcija dienā pieaugušam cilvēkam. Tajā pašā laikā, veicot mazu internetā pieejamo kalcija preparātu analīzi ar nepieredzējuša lietotāja aci, lielam vairumam preparātu kalcija deva kapsulā nav vizuāli izteiksmīgi norādīta uz iepakojuma, liekot pilnīgā paļauties uz aptiekāra vēlmu iedziļināties un izskaidrot ieteicamās devas un pārdozēšanas riskus.
Lai gan endokrīnā sistēma regulē daudzas no vitālākajām organisma funkcijām un kordinē ķīmisko impulsu satiksmu visā ķermenī, ikdienas lietotājam bez medicīniskās izglītības patērētāju vecumā jau ir tikai ļoti vispārējs priekšstats par tās funkcijām. Daudzas veselības problēmas (piem., liekais svars, nespēks, nervozitāte) un organisma patoloģijas maldīgi tiek primitivizētas reklāmu un veselīga dzīvesveida preparātu kultivētāju vidū, reducējot uzsvaru uz fizisko slodzi vai diētām problēmas risinājumā. Noteikti nepieciešams pārbaudīt endokrīno veselību pie speciālista, pirms uzsākt mājas ārstēšanu bez matemātiski precīzas pieejas un skaidras preparātu ietekmes izpratnes, lietojot jebkuru preparātu ilgtermiņā un ietekmējot dziedzeru dabisko sekrēciju.
